Vārtsargu cimdi ir specializēti ekipējuma elementi, ko vārtsargi valkā futbolā. Lai gan noteikumi tika grozīti jau 1875. gadā, lai atļautu lietot cimdus, agrīnie vārtsargi parasti atteicās tos valkāt; jo īpaši, Mančestras City vārtsargs Frenks Svifts 1934. gada FA kausa finālā joprojām izvēlējās atvairīt ar kailām rokām, un franču vārtsargs Šairigess arī uzstāja uz spēli bez cimdiem 1920. gados. Lai gan 1863. gada "Kembridžas noteikumi" nenorādīja vārtsargu aprīkojumu, britu uzņēmējs Viljams Saikss 1885. gadā iesniedza pirmo patentu vārtsargu cimdiem, lai gan tie nekad neienāca masveida ražošanā. Argentīnas vārtsargs Amadeo Karizo bija pionieris cimdu izmantošanā mačos, lai uzlabotu bumbas kontroli, izraisot tendenci, kurai drīz sekoja citi.
20. gadsimta pirmajā pusē cimdi galvenokārt bija paredzēti aizsardzībai pret aukstumu, un tie parasti tika izgatavoti no ādas vai vilnas. 1949. gadā franču laikraksts *L'Équipe* iestājās par vārtsargu ekipējuma profesionalizāciju. Eksperimentālie modeļi, piemēram, dārzkopība vai pavāra cimdi, parādījās 1960. un 1970. gados. Pēc lateksa putu materiālu plašās pārņemšanas 1980. gados cimdi kļuva par modernu, konkurētspējīgu aprīkojumu, un parādījās trīs galvenie griešanas veidi: plakana plauksta, negatīvs griezums (iekšējā šuve) un ripināms pirksts. Līdz 2010. gadiem ražotāji cimdu ražošanā sāka eksperimentēt ar tādām tehnoloģijām kā 3D drukāšana. Pirms 2022. gada Pasaules kausa pasaules pircēju skaits pieauga par 323% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. 2026. gada Pasaules kausa izcīņas laikā (kuru rīko ASV, Kanāda un Meksika) Šveices vārtsargs Gregors Kobels atklāja, ka cimdos ir uzklājis vazelīnu, lai uzlabotu saķeri.
